Plastmasa ir sadzīvē ērts materiāls – tā ir ne tikai izturīga, elastīga un viegla, bet arī lēta. Tomēr joprojām nav laba risinājuma tam, ko darīt ar plastmasas izstrādājumiem pēc tam, kad tie ir savu funkciju paveikuši.
Problēma ir tā, ka plastmasa dabā nenoārdās pilnībā, tā sadalās līdz sīkām daļiņām. Bet tieši tad tā kļūst sevišķi kaitīga visiem dzīvajiem organismiem. Mikroplastmasa uz mūsu galda visbiežāk parādās ar zivīm un ar gaļu, jo mājlopus baro ar zivs produktiem. Arī dzeramais ūdens ir veids, kā plastmasa nokļūst cilvēka organismā. Plastmasas pudelēs iepakotais ūdens satur polipropilēnu (materiāls, no kā veidots pudeles vāciņš), PET (pudeļu materiāls) un neilona daļiņas. Plastmasas daļiņas pudeļu ūdenī nonāk dažādos veidos, piemēram, iepakošanas procesā – rūpnīcā gaisā plastmasas daļiņas nokļūst no darbinieku sintētiskā apģērba.
Lielai daļai piesārņojuma veidu ir tendence agrāk vai vēlāk nonākt ūdenī – upēs, pēc tam jūrās un okeānos un tur koncentrēties. Vairāk nekā 80% jūras drazu ir dažādi plastmasas izstrādājumi. Klusajā okeānā jau ir izveidojusies milzīga plastmasas atkritumu “sala”, kas ir trīs reizes lielāka par Franciju.
Nereti kā risinājums tiek minēta atkritumu šķirošana ar mērķi tos pārstrādāt. Tomēr patiesībā Latvijā pārstrādei pieņem tikai dažus plastmasas veidus. Pie mums nevāc polipropilēnu, no kā gatavo, piemēram, jogurta un krējuma trauciņus. Tos neesot finansiāli izdevīgi pārstrādāt. Tas nozīmē, ka liela daļa plastmasas produktu un iepakojumu labākajā gadījumā tiek apglabāti atkritumu poligonos, kas nozīmē problēmas atstāšanu nākamajām paaudzēm.
Līdz ar to – attiecībā uz plastmasu šobrīd labākā pieeja ir primāri samazināt tās patēriņu.
ILGTSPĒJĪGI ATTĪSTĪBAS MĒRĶI IR LABĀKAS NĀKOTNES GARANTS. VISI KOPĀ MĒS TOS VARAM SASNIEGT.
Informāciju sagatavoja: Selīna Vancāne (CEE Bankwatch) un Lilija Apine (Zaļā brīvība).